Mandalu aušana


Mandalu aušanu iemācījos intereses pēc. Mani uzaicināja uz semināru, uz to netiku, tāpēc pati sāku vākt informāciju kā to dara. Tagad to mācu darīt citiem, papildus esmu sagatavojusi darbus izstādēm, lai cilvēki iepazīst – kas ir austa mandala.

Aužot mandalu izmantojam kociņus, stienīšus, dažādus diegus un dzijas. Dekorēšanai var izmantot dažādas pērlītes, gan koka, gan stikla, radošākie var pielietot krāsotus makaronus. Pati sev esmu atradusi dabīgus materiālus – koku un Latvijas vilnas dziju, manuprāt, tad mandalai ir īpaša enerģētika.

Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums uz konkrēto brīdi. Veidojot to, cilvēks nevar atrasties nomaļus no sevis, viņam ir jābūt šeit un tagad. Daudziem cilvēkiem šī sajūta ir jāiemācās. To arī esmu novērojusi radošajās darbnīcās, daudzkārt nākas vienu un to pašu informāciju stāstīt vairākas reizes, jo cilvēki „iegrimst” savā darbā un nedzird.

Šīs zināšanas ir apgūstamas ikvienam, turklāt, aužot mandalu, tiek noslīpēta pacietība, kas mūsu steidzīgajā un paviršu, garām skrienošu attiecību pilnajā pasaulē ir ļoti nepieciešams. Radošajās darbnīcās es iemācu pamatelementus, tālāk jau viss pašu rokās, jādarbina vien sava iztēle, un jāieliek darbiņā savas vēlmes.

Bērniem šī nodarbe viegli padodas, mazie pirkstiņi veikli kustās. Bērniem ir milzīgs prieks par paveikto.

Katrā cilvēkā ir ielikts radošais potenciāls, bet pieaugot, bieži vien par to esam aizmirsuši, neļaujam sev izpausties, bet veidojot mandalu, mums ir iespēja šo radošo potenciālu izpaust. Kad iegrimsti sajūtā „šeit un tagad”, tad problēmas aizmirstas. Ikviena sieviete, kas radījusi mandalu, priecājas par izdarīto, kaut arī sākumā ir neticības sajūta.

Pēc manām sajūtām, mandalu zīmēšana ir ātrs veids kā tikt vaļā no sliktām emocijām. Aušana ļauj pamatīgāk iedziļināties sevī, strādāt ar sevi, transformēt savas negatīvās rakstura iezīmes. Šis process nodarbina ne tikai fizisko ķermeni, bet arī veic izmaiņas smalkajos plānos.

Pēc uzaustā darbiņa var „nolasīt” mandalas veidotāju. Tas, kā veidots mandalas centrs, norāda par aktuālo cilvēka iekšējā pasaulē. Pēc mandalas turpinājuma un malām, var spriest par to, kā cilvēks mijiedarbojas ar pasauli. Caur krāsām runā zemapziņa. Cilvēks izvēlas šobrīd aktuālāko krāsu, bet, kad pats ir mainījies, tad arī krāsas jau patīk citas.

Mandalu aušana ir ne tikai dziļš darbs ar sevi, meditācija, bet to var aust arī kādas konkrētas materiālas vērtības iegūšanai, piemēram, ceļojumam, algas paaugstinājumam u.c. Aužot mandalu, ieliekam domas un enerģiju par konkrēto vēlmi, tad katru dienu noliekam mandalu sev priekšā, pameditējam, padomājam. Kad rezultāts sasniegts, mandalu var sadedzināt.

Mandalas autors izpauž ne tikai savu iekšējo enerģiju, bet tā ir arī aizsargātāja. Austas mandalas nāk gan no Tibetas, Meksikas. Indiāņu ciltstēvs, kad piedzima dēls, auda mandalu sava bērna un savas cilts aizsardzībai. Mandalu pazina arī Latvijā un Krievijā. Par Latvijas mandalu var dēvēt ķistu (nosaukums cēlies no sieta, ko lietoja graudu izkratīšanai no salmiem). Lejaskurzemē to gatavoja no četriem vai sešiem kociņiem un pītām salmu plāksnēm. Tās tika piekārtas cita pie citas, bet pie katras plāksnes piesēja mazāku četrstūrainu vai sešstūrainu pinumu. Ķistu piekarināja pie griestiem, lai tas brīvi grieztos, pēc tā kustības sprieda par enerģētiku telpā. Savukārt slāvi veidoja mājas sargātāju no diviem sakrustotiem kociņiem un krāsainām dzijām, un krustveida pamatam vajadzēja sadalīt, izkliedēt labos, sargājošos spēkus uz visām četrām debess pusēm.




 .